Lapu skatījumi

Teorija

Rotaslietu vēsture pasaulē.

      Nedaudz par rotu vēsturi, jo tēma ir milzīga.
     Rotaslietu vēsture ir ļoti sena un bezgala interesanta. īstenībā to pirmsākumi meklējami līdz ar cilvēku pirmajiem datiem. Tikai tās senās senās rotas nebija rotas mūsdienu izpratnē. Rotas nemaz nekalpoja tikai un vienīgi kā sieviešu (tomēr pamatā) rotāšanās elements. Un rotas nemaz nebija tikai kaut kas karināms vai pieliekams. Arī uzvilktās švīkas un krāsojumi uz ķermeņa un sejas ir uzskatāmi par rotāšanās elementiem. Rotas vairāk vai mazāk tika nēsātas, kā amuleti aizsardzībai, veselībai, veiksmei. Rotas un rotāšanās elementi tika izmantoti arī dažādos rituālos.
      Pirmās rotas, kas daudz maz ir nosaucamas par rotām mūsdienu izpratnē tika veidotas, izmantojot pieejamos materiālus – akmeņus, kaulus, zobus, dzīvnieku ādu, gliemežvākus, augu saknes.
 
      Interesants fakts, kuram uzdūros meklējot informāciju - pavisam nesen norvēģu arheologi atrada Dienvidu Āfrikā pašu senāko rotu – 41 pērlīti, kuras tika veidotas no gliemežvāka, kurās bija izurbts neliels caurumiņš šņorei. 

      Vēl citi fakti:
Gredzeni parādījās senajā Ēģiptē faraonu valdīšanas laikā. Atzīmēt to cilvēku statusu, kuriem piederēja vara, bija galvenais gredzenu pielietojums. Tas apliecināja piederību pie augstākā slāņa. Ēģiptiešiem modē bija arī masīvas kaklarotas no vairākiem slāņiem, kas simbolizēja pasaules uzbūvi.

Ar laiku interese pret rotaslietām auga, un tās sāka valkāt vairākums, pat tie, kas piederēja pie zemnieku kārtas mēģināja izgriezt rotas no koka.

Auskarus bagātnieki nesāja abās ausīs. Viens caurums eiropieša ausī norādīja uz tā zemo slāni. Senajā Romā vienu auskaru nēsāja vergi, viduslaiku Eiropā – pirāti, krāpnieki un čigāni. Interesanti, ka mūsdienās viens auskars vīriešiem pat nozīmē gluži pretējo kā pirmsākumā.

Viduslaikos rotaslietām bija jāatbilst statusam un varai, jāparāda sabiedrībai īpašnieka vērtību. Tālaika rotas lietas izcēlās ar lakoniskām formām un lieliem izmēriem. Galvenais parādīt savu statusu, bet vai tas ir ērti nēsājams – par to nevienam nebija intereses. Juvelieru izstrādājumiem bija lietišķa nozīme.

Vēlos aizsākt nelielu projektiņu, kas būs saistīts ar rotu un rotāšanos teoriju. Viss ir dabūjams, bet vēlos visu informāciju savākt vienkopus. Mans hobijs un atpūta!

Materiāls tapis pēc informācijas no - lienerenckulberga.com/wordpress/?p=5 




Auskari
Laikam šodien auskari piedzīvo savas popularitātes virsotni, taču, neskatoties uz iepriekšminēto faktu, šo populāro rotaslietu var nosaukt par vissenāko rotu pasaulē.
    Ja iedziļināmies vēsturē, var droši apgalvot, ka sākotnēji auskari bija izteikti vīriešu atribūts un rotaslieta. Mūsu senči centās pasargāt sevi no ļauniem gariem ar talismanu palīdzību, ko karināja uz ķermeņa. Ir droši zināms, ka pirmie auskari pastāvēja jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem senajā Āzijā. Prasmīgie meistari jau tad mācēja izgatavot auskarus vīriešiem. Senie asīrieši  un ēģiptieši ar šī aksesuāra palīdzību apliecināja savu augsto stāvokli sabiedrībā. Senajās austrumu valstīs ļoti populāri bija zelta un sudraba auskari ar dārgakmeņiem: safīriem, smaragdiem, rubīniem. Austrumu juvelieru bagātā fantāzija bija bezgalīga – visgreznākie auskari tika izgatavoti tieši tur.
   Senā Grieķija un  Roma bija slavenas ar savu rotaslietu ražotnēm ne mazāk, kā austrumu valstis. Auskari no zelta, visticamāk, ieņem pirmo vietu kopējā to rotaslietu skaitā, ko atrada ēģiptiešu faraonu kapenēs. Apburošās romietes un grieķietes ar vislielāko prieku vilka elegantos pērļu auskarus, ar to parādot savu augsto stāvokli sabiedrībā un pārticību. Augstmaņi deva priekšroku dārgakmeņu krāsu daudzveidībai un to zaigošanai- uz laicīgiem pasākumiem viņi vilka auskarus ar granātiem, safīriem, topāziem un rubīniem.
    Kā zināms, auskari spēlēja ne tikai rotas lomu, ar šī aksesuāra palīdzību radās vairāku tautu tradīcijas un paražas. Piemēram, čigāni lika zēnam ausī auskaru, kas dzima ģimenē pēc iepriekšējā bērna nāves. Katrs auskars pirātu ausī nozīmēja kaujā ieņemto kuģi. Pieredzējušie jūrnieki lika auskaru ausī pēc tam, kad šķērsoja ekvatoru, un viņiem bija atļauts netraucēti likt savas kājas uz galda pabā vai krogā. Zagļi un laupītāji nēsāja auskaru kā protesta apliecinājumu pret baznīcas tiesu un, lai apzīmētu savu piederību sociālajam „padibeņu” slānim.
    Senajā Krievzemē auskaru nēsāšanas tradīcija arī iesakņojās diezgan ātri. Gadsimtiem ilgi zelta auskari senajiem krieviem kalpoja par neparastu rotu. Auskari meitenes ausīs noteica viņas sociālo stāvokli un viņas ģimenes vēsturi. Piemēram, vienkāršie ļaudis nēsāja auskarus no dzelzs vai vara, turīgākie tirgotāji varēja atļauties sev un savām meitām dārgus auskarus no sudraba. Bet jaunas kņazienes bija vienkārši spiestas nēsāt zelta auskarus ar rubīniem un smaragdiem.
    Auskars kazaka ausī liecināja par dzimtas piederību un lomu kazaku pulkā, lai gan droši nav zināms, kā šī tradīcija ir radusies. Vienīgais mātes dēls auskaru nēsāja kreisajā ausī. Pēdējais dēls dzimtā auskaru lika labajā ausī, un tas liecināja, ka viņš ir pēdējais vīrietis savā dzimtā. Bet vienīgajam bērnam ģimenē ar auskariem rotāja abas ausis. Šī tradīcija bija ne tikai kā zēna talismans uz mūžu, tā ietvēra sevī arī praktisko pielietojumu: līdzinoties pa kreisi, vada komandieris skaidri redzēja, kuru no zaldātiem ir jānosargā kaujas laukā.
    Šodien, 21.gadsimtā, dārgo auskaru nēsāšana tiek uztverta kā imidža daļa, kā skaists aksesuārs. Turklāt, auskari jaunu cilvēku ausīs var liecināt par viņu pieķeršanos noteiktajam kultūras virzienam vai par viņu netradicionālo seksuālo orientāciju. Auskari mūsdienās– ir rota ne tikai ausīm- ar tiem rotā jebkuru ķermeņa daļu. Pīrsings tiek uztverts kā hobijs, māksla vai iemesls izcelties pūlī. Pīrsings ir rota,kurai pagaidām nav atrasts praktisks vai konstruktīvs pielietojums.
    Mūsdienās auskari ir tikpat populāri kā vairākas tūkstošgades atpakaļ. Ir daudz juvelieru auskaru variantu, kuri  atšķiras pēc savas konstrukcijas un ārējā izskata. Šodien auskarus nēsā gan sievietes, gan vīrieši visās valstīs dažādos zemeslodes kontinentos. 

http://www.sudrabanams.lv/lv/sudraba/chapter/453/%3Cnoindex%3Epar%3C-noindex%3E-auskariem.htm



Tamborēšanas vēsture


Tamborēšanas pirmsākumus varētu meklēt Ēģiptē. Tur atrastās audumu malas bijušas rotātas ar vijumam vai pinumam līdzīgu tehniku.
Ziemeļu tautām bijusi līdzīga tehnika. Par to liecina atrastās sieviešu kapuces malas rotājums un no matiem darināts tīklam līdzīgs tamborējums. Šie atradumi attiecas uz bronzas laikmetu.
Viduslaikos ļoti iecienīti bija tērpa rotājumi ar nelielām tamborētām malu noslēgumiem līdzīgām mežģīnēm. Mežģīnes bija pirmie tamborējumi. 16., 17.gs. mežģīņu tamborēšanas māksla īpaši attīstījās un pilnveidojās. Tajā laikā parādās ar adatu darinātas izcili smalkas un greznas mežģīnes, ko papildināja tamborējums. Attīstījās tik sarežģīta tehnika, ka tamborēšanu varēja veikt tikai apmācītas rokdarbnieces. Smalkās, greznās, dārgās mežģīnes iegādājās tikai pasaules bagātākie cilvēki. 19.gs. visā pasaulē rokdarbnieču mīļākā nodarbošanās bija tamborēšana. Tamborēja visu, sākot no tamborētas lentes, ar ko pārsēja zīdaiņu segas, beidzot ar sedziņām, galdsegām, aizkariem. Tamborējumi bija ļoti smalki no smalkiem kokvilnas diegiem. Ar virtuozām mežģīnītēm aptamborēja kabatlakatus, sieviešu veļas detaļas, gultasveļu.  
20.gs. iecienīti kļūst rupjie vilnas dzijas tamborējumi. Latviešu tautas etnogrāfijā tamborējums ir pazīstams jau no 17., 18.gs. Tamborētas mežģīnes ir sievu aubēs, priekšautos, dvieļu un palagu galos. Dažos novados ar mežģīni aptamborēja arī tautas tērpu kreklu apkakles un aproces. 20.gs. – arī latvietes ir aizrautīgi tamborējušas galdautus un mazas dažādu formu sedziņas.  

http://www.liis.lv/majtur/darbmac/tamboreju.htm