Kā pagatavot Van Goga brošu.

Nepieciešams organzas audums.

 No auduma izgriežu apļus. Apļi dažādu lielumu, lai saliekot kopā, veidotu zieda motīvu.

 Organzas apļu maliņas apsvilina. Ja apdeg par daudz, to cieto sadegušo gabalu no maliņas ar mazām šķērītēm nogriežu nost. Tas tāpēc, ka nav estētisks baudījums, ja īpaši gaišai organzai rēgojas brūni melni apdegumi. Ekstremālos gadījumos es nogriežu visu apsvilinājumu un apdedzinu par jaunu. Tiesa, tad aplis ir mazāks, bet vismaz skaists. Jāņem vērā, ka apsvilinot, apļi paliks mazāki, tāpēc tie jāpiegriež lielāki par vēlamo rezultātu.

 Lai apdedzinātie apļi nebūtu plakani un neizteiksmīgi, es tos iekrokoju. Process - apsvilināto apli turu virs liesmas un laižu arvien zemāk, lai noķertu to mirkli, kad karstums ir tik liels, kurš jau kroko organzu. Ilgi turēt virs liesmas nevar, jo ļoti bieži izdeg caurumi, kurus praktiski vairs nevar labot. Šādi iekrokoju apļa ārējo rādiusa trešdaļu.

 Visi vēlamie organzas apļi - apsvilināti un iekrokoti. Mazos aplīšu parasti nekrokoju.

 Salieku visas ziedlapas kopā. Adatā ieveru neredzamo diegu ("žilka" - ja latviski) un cauršujot sastiprinu kopā, lai nejūk ziedlapas katra uz savu pusi.

 Nākamos "cauršujiendūrienos" piešuju pērlītes. Pērlītes var šūt gan katru atsevišķi, gan uzreiz pa vairākām, gan piešūt jau uzpērļotus ziedu brošu vidučus.

 Pēdējās pērlīšu piešūšanas reizēs, otrā pusē piešuju brošas aizdari. Neredzamā diega galus pēc sasiešas un nostiprināšanas izveru starp ziedlapām (kaut kur vidū) un nogriežu galus, bet tik lielus galus atstāju, lai pēc pirmās paraustīšanas tie gali neparādās priekšpusē vai aizmugurē, kur tie kļūtu redzami. 

 Un broša gatava. Vaļu fantāzijai - un taps milzum daudz dažādu un unikālu brošu.

Iedvesmojos no Vincenta Van Goga gleznas par zvaigžņoto nakti.